Komentārs maniem darbiem
"Balance"
Kāda forma ir tukšumam?
Bernāra Sordē kunga uzruna izstādes "Balanss 2"     atklāšanā
Valdas Podkalnes supreme.

Komentārs maniem darbiem

Manas skulptūras, kuras es saucu par ,,Domu ligzdām" ir veidots tukšums vai no haosa izveidota mana kārtība, kura ir pārvērsta par formu.
Kā materiālu šobrīd es izmantoju porcelānu, jo man tas šķiet visatbilstošākais, lai pēc iespējas diferencētāk un daudzšķautnaināk realizētu manas iedomātās formas transformāciju materiālā. Aizvien biežāk manas dzīves attīstības procesos ieskanās doma, ka nekas nav nemainīgs un mūžīgs. Varbūt tieši tālab tik organisks šķiet porcelāna un vaska savienojums. Cietais, aukstais un tomēr tik trauslais porcelāns tiek "apvilkts" ar silto, mīksto un viegli ievaino-jamo vasku kā ar ādu. Un tie kļūst nešķirami kā koks un miza. Tādējādi šis sniegbaltais porcelāns, kas atgādina stindzinošu baltumu, iegūst pilnīgi jaunas asociāciju iespējas.
Caur vasku skulptūras tiek it kā iekonservētas. Šā apvalka transparentums dod iespēju apjaust apakšā esošo porcelāna baltumu vai iepriekš kādu citu „uznesto" krāsu.
Tā no ģipša atlūzu formām veidotais tukšums sadarbībā ar materiālu (porcelānu) iegūst pozitīvu atlējumu, kas ir redzams, taustāms un (ja tiek izmantots bišu vasks arī) smaržojošs.

Valda Podkalne

"Balance"     Roswitha Schild, Mākslas vēsturniece (Zürich)	augšup

Valda Podkalne un Haralds Jegodzienskis Kirhbergas mākslas forumā (Šveice) 2002. gada septembris.

Savām jaunākajām porcelāna skulptūrām Valda Podkalne devusi nosaukumus, kuri konkrēti saistās ar dabas uztveri – kā “Ainava”, “Ūdens ēnas”, “Ledus februārī” – kamēr viņas vairāk arhitektoniski konceptētajiem “Domu mājokļiem” vai “Domu ligzdām” doti nenoteiktāki, tīri asociatīvi vārdi – kā “Nimara”, “Impas” vai “Pales”. “Mani vienmēr ir fascinējušas dabas formas. Bija tāds laiks, kad es savos darbos mēģināju atdarināt dabu – piemēram, es gāju gar jūru un veidoju ģipša atlējumus no viļņu atstātajām pēdām smiltīs. Kad es ieraudzīju milzīgās sasisto ģipša formu kaudzes (porcelāna rūpnīcā “Ksiaz” Polijas pilsētā Valbržihā /Walbrzych/, autores komentārs), tās man atgādināja Terplicas klintis Čehijā. Ejot cauri klinšu pilsētai es sapratu, ka kaut ko tādu nav iespējams atdarināt. Tāpēc es tagad būvēju savas domu pilsētas, kurās es gribētu ielikt tikpat spēcīgu enerģijas lādiņu, kāds tas nāk no dabas vai izcilas arhitektūras. Dažreiz tās vienkārši ir atmiņas vai ceļojumu iespaidi, kurus es tādā veidā “iekonservēju”.” ¹

Kamēr tādu darbu kā “Ainava” vai “Ūdens ēnas” noapaļotus pakalnus vai akmeņus atgādinošajās formās ir pamanāma piesardzīga tuvošanās konkrētām dabas formām, citas formas, kuras izriet no Valdas Podkalnes “acu atvēršanas” – pārdzīvojuma pēc tikšanās ar sadauzītu sanitārtehnisko izstrādājumu un trauku formu kaudzēm - ir pilnīgi abstraktas, proti “veidota tukšuma atlējumi”². Raugoties uz sakrautajiem ģipša fragmentiem māksliniece savulaik uzdeva sev jautājumu: “Kā būtu, ja šajā lielajā ģipša atlūzu kaudzē ielietu porcelāna masu? Kādu formu tad iegūtu starptelpa? Es sajutu savādu godbijību pret šo atlūzu kaudzi, kuras iekšienē pilnīgi dabīgā veidā varētu rasties pārsteidzoši jaunu formu sakausējumi”. ³

Tad Valda Podkalne darbnīcā Valbržihā izveidoja sava veida bibliotēku no visdažādākajām ģipša atlūzām, no kurām viņa tālāk radīja savu “Domu mājokļu” negatīvformas. Kā no kafijkannu, tā arī no klozetpodu formām radās mākslas darbi. Analogi porcelāna atklāšanai Eiropā caur alķīmiķi Johanu Frīdrihu Betgeru, arī porcelāna māksliniece par vienu no pamatidejām uzskata pārvērtību: “Aizvien biežāk manas dzīves attīstības procesos ieskanās doma, ka nekas nav nemainīgs un mūžīgs”.4 Par matērijas pārvērtībām angļu alķīmiķis Lapidus ir teicis: “Alķīmija nav māksla izgatavot zeltu vai sudrabu, vai arī vērtīgus akmeņus, kurus var iegūt ar tā paša procesa palīdzību, jo cilvēks neko nevar taisīt vai radīt, tas ir vien dabas ziņā. Tas, ko cilvēks spēj, ja viņam ir nepieciešamās zināšanas, ir mainīt lietas formu (pret citu formu), taču nemainot lietas veidu, citādi tā kļūs par citu lietu.”5 Domai par pārvērtībām pamatā ir ideja, ka visa lietu dažādība ir reducējama uz vienu pamatmatēriju, no kuras viss atkal rodas no jauna. Dabas filozofs Heraklīts no Efesas šo ideju ir īsi izteicis sekojošos vārdos: “No visa top viens, no viena – viss”. Paulu Koelju šajā sakarā ir teicis: “Visas lietas ir viena lielā kopējā izpausmes.”6 Tas nozīmē, ka jebkura sniegpārsla skaidri pauž un apliecina visu radīšanas būtību. Visas sniegpārslas līdzinās viena otrai savā uzbūvē un tomēr nav divu, kuras būtu vienādas. Likumsakarīgais izpaužas tieši smalko atšķirību uzmanīgā ievērošanā. Šāda saasināta uztveres spēja ir nepieciešama arī vērojot Valdas Podkalnes darbus: piemēram, “Ledus februārī” ir septiņas reizes pa četriem līdzīgiem plastiskiem porcelāna elementiem uz balta pamata. Katrā no elementiem ir vienādas formas apaļš atvērums, caur kuru var ielūkoties tukšajā “iekštelpā”, kurā ir redzams ēnai līdzīgs iekrāsots zils aplis. Tāpat kā vērojot trīs vienu aiz otra izvietotos elementus “Putna lidojumā” ir vajadzīga ļoti precīza uztveres spēja, lai pamanītu smalkās formas atšķirības.

Tā kā šajā gadījumā skulptūra pa īstam top redzama tikai darba procesa pašās beigās, t.i., pēc tās atliešanas, tad ir nepieciešams pavisam citādāks domāšanas veids nekā skulptoram, kurš strādā ar pozitīvformām vai “izloba” figūru no akmens vai koka bluķa. Valdas Podkalnes patiesais darbs un uzdevums ir virtuālās telpas veidošana. Ko gleznotājam pirms darba sākuma nozīmē baltais audekls, to pašu viņai nozīmē tukšās telpas bezgalība. Vērpjot šo domu tālāk – viņas darbi nav tikai tušumu ierobežojošās negatīvformas pozitīvā forma , bet gan vienlaicīgi atkal universa bezgalības negatīvformas. Ar katru formu, kuru māksliniece atkaro tukšumam, viņa piedalās (taustāmās) pasaules veidošanā.

Valdas Podkalnes darbos sevi piesaka daudzi nozīmīgi modernās skulptūras sasniegumi. Pavedienu var atsekot no divdesmitā gadsimta sākumā izmantotās fragmentācijas, tas turpinās cauri kubismam un no objets trouvés konstruētajiem Assemblages - kuri vienlaicīgi ir nevis imitētu, bet gan interprtētu lietu dekonstrukcijas – un ved tālāk pie Ready-made (salīdz. ar Duchamps “Fountain”..) līdz pat emocionāli uzlādētajiem, par pastāvīgām izmaiņām pakļauto civilizāciju liecinošajiem Rachel Whiteread stilā veidotajiem arhitektoniskajiem telpas izvirdumiem iepriekšējā gadsimta beigās.

Valdas Podkalnes porcelāna skulptūrām ir raksturīgi, ka to aplūkošana no viena skatu punkta nedod nekādu nojausmu par to, kā varētu izskatīties neredzamā puse. Tātad lielākajai daļai darbu nemaz nav kāda galvenā vai noteicošā skatu punkta. Tas, kādu viedokli attiecībā uz redzamajām lietām izvēlēsies skatītājs, tiek atstāts viņa paša ziņā. Māksliniece it kā spēlējas ar skatītāja “iekšējās acs” nepieciešamību atrast simetriju un analoģiju, pastāvīgi viltīgā kārtā izaicinot viņu turpināt meklējumus. It kā dekonstruktīvi veidotā skulptūra piešķir ļoti būtisku nozīmi iekšējam līdzsvaram, kurš veidojas starp izciļņiem, iedobumiem, spraugām un plaisām, noturot konveksās un konkāvās formas un plaknes vienotā un līdzsvarotā kopējā formā.

Tas, ka abi mākslinieki ir izvēlējušies izstādes nosaukumu “Balance”, nenorāda tikai uz līdzsvara faktu kā tādu, bet gan vairāk attiecas uz viņu darbu savstarpējo sakaru un uz attieksmi vienam pret otru. Izstādē pārstāvētajos darbos kļūst acīm redzams gan tas, kas saista abus kopā dzīvojošos un strādājošos radošos māksliniekus, gan arī viņu atšķirīgais temperaments. Valdas Podkalnes baltajos, ar gludām sienām veidotajos objektos gandrīz nav iespējams atrast atbilstību Haralda Jegodzienska gleznām no akrila, pelniem un pigmentiem uz MDF-plāksnēm – ja neņem vērā principiālu interesi par gaismas un ēnu spēlēm.

Saskaņa daudz lielākā mērā izpaužas jaunākajos darbos, kur Valda Podkalne ir pielietojusi smalkās koka skaidas, kuras sadegot izgaist. Kompaktākajos objektos kā “Ostrakons”, “Nivata” un “Valdivia” tādējādi uz virsmas veidojas izvirzītas un padziļinātas struktūras, kurām līdzīgas ir vērojamas struktūras uz izžuvušas zemes. Šādi radies patinētas virsmas raksturs tiek vēl pastiprināts ar auksto krāsojumu sārtos, dzeltenos un pelēkos toņos. Darbi rada zemes smaguma, var teikt “arheoloģisku” iespaidu un tādējādi atšķiras no “Domu mājokļiem”, kuri tiecas debesīs. Smalkajām koka skaidām sabirstot pelnos tiek panākts zemes virsmu atgādinošs efekts, kurš atbilst vadošajai melodijai Haralda Jegodzienska gleznu sērijā “Vakardienas sapņu nošu pieraksts” – tās materialitātes iespaids rodas, vērojot biezi uzklāto pelnu slāni. Kādu savu gleznu grupu Haralds Jegodzienskis ir nosaucis par “Zemes toņiem” ne tikai krāsu atbilstības dēļ, bet arī tāpēc, ka tās bazējas uz gleznu partitūrām, kuras radušas izpausmi muzikālās interpretācijās.7 Gleznu partitūras pamatā savukārt ir ar roku rakstītās Valdas vēstules Haraldam. Tātad – kā Valdai par viņas darbu katalizatoru kļuva ģipša fragmenti, tā Haraldam – viņas vēstules. “Izmantojot abstraktu rakstīta teksta fragmentu kā sava veida piedāvājumu un izejas punktu, es veidoju gleznieciskus objektus bez jebkādas gleznas konstrukcijas; tādējādi es formulēju kompleksus arhetipus un mans mērķis nav radīt asociācijas ar kādu konkrētu priekšmetu vai priekšstatu. Manā uztverē tie ir savā būtībā līdzvērtīgi strukturāli mezgla punkti, kuri atrodas līganā kustībā un var gan atraisīties, gan no jauna sasaistīties. Tie ir mani gleznieciskie formulējumi par kustības un virziena vienotību.”8 Tāpat kā viņa dzīvesbiedrei, arī Haraldam Jegodzienskim tātad nav svarīgs realitātes atainojums – kaut arī abu darbos ir sastopamas kā ainaviskas, tā arī arhitektoniskas struktūras -, jo realitāti nav iespējams kopēt, bet vien interpretējot pārvērst citā saprašanās medijā. Cézanne savulaik ir devis ieguldījumu šādā realitātes uztverē, aprakstot savu pieredzi: “Es biju apmierināts ar sevi, kad atklāju, ka sauli nevar reproducēt, bet var vienīgi izteikt ar citu līdzekļu palīdzību […] ar krāsu.”9

Kamēr Valda Podkalne visu iegūto prāta un jūtu pieredzi par pasauli un mākslu ieliek savās porcelāna skulptūrās, Haralds Jegodzienskis darbojas dažādās cilvēciskās saziņas jomās – glezniecībā, tēlniecībā, mūzikā un poēzijā -, lai rastu pilnīgas izpausmes iespējas saviem mākslinieka dotumiem. Starp visas viņa radošās darbības pamatā esošo poētisko pamatprincipu, kurš ļauj brīvu vaļu intuīcijai, un starp Valdas Podkalnes stingri strukturēto, intelektuālo un ideālistisko izteiksmes veidu izaug savstarpēji iedvesmojošs enerģijas lauks. Uzmanīgam skatītājam abu mākslinieku darbi sniedz plašas iespējas radīt pašam savas asociācijas.

"Kāda forma ir tukšumam?" Daiga Rudzāte (žurnāls "Studija" 2001.g. decembris/janvāris)	augšup

Pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu Latvijas dizaina ainas neatņemama sastāvdaļa ir Valdas Podkalnes minimālistisko formu trauki, kurus arhitekti un interjeristi tik labprāt izvēlējās, iekārtojot modernus mitekļus. “Tā ir gluži vīrišķīga prāta dominante, kas mākslinieces darbos atklājas racionālā formas izpratnē. Skaidrie, ģeometriskie porcelāna apjomi, cilindri, lodes un taisnstūri sasaucas ar lakonisko svītru, rūtojuma vai krusta rotājumu. Šeit daudzās izpausmēs rodama Bauhaus dizaineriskās kultūras atblāzma, un Valda Podkalne, liekas, ir viena no jūtīgākajām, vērienīgākajām eksaktās izteiksmes kopējām mūsu keramikā. Mīlestība uz ģeometriju šeit tomēr neiesliecas stīvinātā tehnicismā, tā pārtop spēles priekā,” - tā 1988. gadā izteicās Jānis Borgs. Deviņdesmito gadu beigās Valda Podkalne pārsteidza latviešu mākslas sabiedrību, iegūstot Vestervaldes prēmiju (1999), ko uzskata par prestižāko Eiropas keramikas balvu.
Nākamā gada maijā Rīgā, galerijā "Bastejs" viņa izstādīja telpiskus, skulpturālus objektus, kas daudziem skatītājiem nekādi nesaistījās ar savulaik izsmalcināto minimālistisko porcelāna formu mākslinieci.
“Manas skulptūras, kuras es saucu par “Domu ligzdām”, ir veidots tukšums vai no haosa izveidota kārtība, kura ir pārvērsta par formu,” Valda Podkalne rakstīja kādā no darbu komentāriem.
2001. gada jūnijā, atklājot Valdas Podkalnes un Haralda Jegodzinska darbu izstādi galerijā “Daugava”, tika nolasīta viņu drauga Bernāra Sordē vēstule: “Valdas Podkalnes skulptūras ir tiklab pārdomas, kā arī aicinājums uz pārdomām. Tās ir laboratorijas piezīmes. Mums ir jāuztver to nozīmīgums, mums ir jādomā par Visuma alķīmiju dzīvajam, kā to darīja vissenākās civilizācijas. Viņa bagātina saikni starp būtnēm un formām.”
***
Kad 1997. gadā pasaulslavenais arhitekts Frenks Gerijs noslēdza sava tobrīd visgigantiskākā projekta realizāciju dzīvē (Atlantijas okeāna krastā, Bilbao tika atklāta Gugenheima muzeja filiāle Spānijā) pasaules prese mētājās ar spožiem apzīmējumiem, neaizmirstot piebilst: ir grūti noticēt, ka kaut ko tādu iespējams uzbūvēt.
Nionas porcelāna triennāles žūrija, kas šovasar Valdas Podkalnes darbiem piešķīra trešo godalgu, tā arī neesot spējusi atšifrēt skulptūru radīšanas mehānismu. Tās pārsteigušas ar porcelānam neraksturīgu monumentalitāti.
***
Tu esi mēģinājusi formulēt savu šībrīža statusu - keramiķe, instalatore, tēlniece?…
Šobrīd mana valoda ir skulpturāli abstrakta. Laikam taču nodarbojos ar to, ko var saukt par tēlniecību. Kas es par keramiķi, ja neprotu strādāt ar virpu, nepārzinu glazūru tehnikas. Esmu to visu mācījusies, bet mani tas nekad tā īsti nav interesējis. Es izjūtu pietāti un cieņu pret izciliem sava amata meistariem, pret keramiķiem, kuriem ir profesionālie noslēpumi, kuri pārzina cepļu būvēšanu un dedzināšanas temperatūras…
Savulaik tu izcēlies ar minimālistiskām un lakoniskām dizaina priekšmetu formām, ar tādu izsmalcinātu beauty, ko daudzi vēl šodien atceras un tālab dažkārt nepieņem tavu tagadējo mākslas valodu.
Es izgatavoju priekšmetus, ko nevarēja nopirkt veikalā, un tas man sagādāja baudu – pagatavot lietas, kuras es labprāt redzētu savā vidē.
Tad tiku aicināta uz starptautiskiem porcelāna simpozijiem, kuros strādājot, radās pilnīgi citi jautājumi, kas man bija svarīgi. Tā bija kustība, kas man pavēra jaunus ceļus.
Citi mākslinieki nespējot atminēt tavu skulptūru tapšanas profesionālos noslēpumus…
Es tās "uzaudzēju" porcelāna rūpnīcā Ksižā, Polijā, formu izveidojot no sanitārā un lietojamā porcelāna priekšmetu ģipša negatīvformu lauskām, kas mētājās turpat pagalmā. Klozetpodu formas ir perfektas, bet sadauzītas tās zaudē asociācijas ar pirmavotu. Man ir dota pilnīga brīvība būvēt pašai savas pilsētas. Es izveidoju “bibliotēku”darbnīcas plauktos un procesā izvēlos sev nepieciešamo atlūzu.
Tātad tev radošā procesa virzības noteikumus piedāvā ģipša gabali - atlūzas.
Kad es pirmo reizi iegāju rūpnīcas teritorijā, tikko “izkāpusi” no trauku skapju plauktiem, būdama pilnīgā neziņā par sevi, un ieraudzīju ģipša atlūzu krāvumus daudzstāvu namu augstumā, man radās šī doma: kā būtu, ja šajās atlūzās ielietu porcelāna masu, - kāda forma būtu starptelpai. Es izjutu dīvainu bijību pret šo lausku kalnu, kura iekšienē gluži dabiskā ceļā rodas pārsteidzoši jaunu formu savienojumi. Manī jau toreiz bija apjausma, ka tur kaut kas slēpjas…
Vai tev neapnīk šie bezgalīgie eksperimenti, kuriem tomēr galaiznākums nav prognozējams?
Savulaik, izgatavojot traukus, man bija pilnīga drošības sajūta, jo es vienmēr zināju rezultātu. Uztaisīju formu, ielēju porcelānu, izdedzināju un ieguvu kaut ko ļoti konkrētu. Tagad visinteresantākais ir fināls. Kad es izlobu no ģipša čaulas pašas radīto objektu, brīžiem jūtos kā arheologs, kas saudzīgi un piesardzīgi atrok priekšmetus, kuru veidolu viņš var tikai nojaust. Katru reizi mani sagaida jauns brīnums, un tieši pārsteigums šai procesā ir visvilinošākais. Sākotnēji manas formas bija konstruētas un skaidras. Tagad manas domas ir skaidras, bet es izmantoju dekonstruktīvisma principus.
Patiesībā tu atveido tukšumu materiālā.
Mani vienmēr sajūsminājuši dabas veidojumi. Bija laiks, kad mēģināju savos darbos kopēt dabu - staigāju gar jūru un ģipsī atlēju viļņu nospiedumus smiltīs. Kad ieraudzīju milzīgās sadauzīto ģipša formu kaudzes, atcerējos Terplices klintis Čehijā. Kad staigāju pa klinšu pilsētu, aptvēru, ka neko tādu nav iespējams nokopēt. Tāpēc es būvēju savas iedomu pilsētas, kurās gribētu ielikt tikpat spēcīgu enerģētisko lādiņu, kādu sniedz daba vai izcila arhitektūra. Dažkārt tās vienkārši ir atmiņas un ceļojumu iespaidi, kurus es tādā veidā iekonservēju. Kāds no draugiem reiz teica, ka skulpūras viņam liek domāt par Mzabu Alžīrijā. Gribētos uz turieni aizbraukt.
Mzabas pilsētainava fotogrāfijā gan šķiet visai konstruktīva.
Mzabas un citu seno civilizāciju pilsētas patiesībā ir augošas struktūras un šķiet tik pašsaprotamas. To arhitektūrai raksturīgas daudzas nišas, arkas, plato, kas pārņēmuši arī manas skulptūras.
Tev patīk arhitektūras pasaule.
Laikā, kad nodarbojos ar dizainu, arhitekti bija tie, kas visatzinīgāk izteicās par manām trauku formām. Mēs joprojām saprotam “viens otru”.
Tu spītīgi turies pie porcelāna. Tādu pašu rezultātu it kā var sasniegt arī ar citu materiālu…
Vienmēr jau saka, ka porcelāns ir karaļu materiāls, kuru raksturojošie elementi ir caurspīdīgums, trauslums, zelta maliņa. Patiesībā īstam “porcelānietim” mani šībrīža darbi var likties sveši. Bet man šis nerakstītais kodekss nešķiet svarīgs. Man ārkārtīgi būtiska ir doma, ka radu ļoti smagus un trauslus darbus vienlaikus. Mirklī, kad pavisam reāli šķīros no savu trauku formām, es atmetu arī tradicionālos pieņēmumus un mēģināju tuvoties porcelānam no pavisam citas, nezināmas puses. Es mēģināju iztēloties, ka nekad neesmu neko par to mācījusies un zinājusi…
Pēdējā laikā glazūras vietā tu izmanto vasku - materiālu, kas spēcīgi stimulē cilvēka taustes, ožas un asociāciju maņas.
Man gribas radīt sajūtu, ka vasks ir kā āda, ar kuru apvilkti mani darbi, un tādējādi tie ir dzīvi, elpojoši, mīksti un arī ievainojami. Tie, gluži tāpat kā visas dzīvās būtnes, ir smaržojoši. Tiem pieskaroties, var sajust siltumu. Cauri vaskam nojaušams “ķermenis” – porcelāna baltums vai krāsojums.
Patiesībā tikai ar gadiem saproti, ka nekas nav nemainīgs un mūžīgs. Varbūt tālab man tik organisks šķiet porcelāna un vaska savienojums, kas ļauj attīstīties pilnīgi jaunai asociāciju plūsmai, kura sagrauj cilvēka priekšstatu par porcelānu kā stindzinoši baltu un aukstu vielu.
Pirmās vaskā iegremdētās skulptūras tā arī saucās – “Bišu mājas”.
Doma par “Bišu mājām” arī dzima Polijā, kad ziemā, ejot uz manu darbnīcu rūpnīcā, katru rītu redzēju apsnigušus krāsainos namiņus. Es tos uzbūvēju, nokrāsoju, tomēr pietrūka tās noskaņas, kura realitātē mani bija piemeklējusi. Un man nevilšus ienāca prātā, ka es taču varu savas skulptūras iemērkt vaskā.
Izstādot darbus, tu tos , neraugoties uz trauslumu un smagumu, mēdz iekārt auklās, novietot uz augstiem metāliskiem podestiem…
Man vienmēr gribējies atrauties no zemes. Bērnībā ar lietussargu lecu no šķūnīša jumta, un veselība joprojām atgādina par šo izgājienu. Kad taisīju traukus, mēdzu tos eksponēt uz trausliem vertikāliem stikla podestiem, lai panāktu it kā nereālo bezsvara sajūtu… Pēdējā izstādē galerijā “Daugava” es patiesi iekāru savus darbus auklās trīsdimensionālos metāla rāmjos, lai tādējādi skatītājam būtu skaidrāk izprotama manu asociāciju plūsma to kontekstā. Auklas kalpoja ne tikai darbu saturēšanai, tās veidoja savu līniju un zīmējumu telpā, paspilgtinot manu domu.
Tevi interesē skatītāju reakcija izstāžu zālē?
Kad Vācijā galerijā izstādīju darbu grupu “Haribu rajons” (“Haribu” ir konfekšu nosaukums) košās, drusku šokējošās krāsās, ap to spietoja vesels jauniešu bars, jo viņu pasaulsuztvere un domāšana saskatīja partneri. Mani interesē, kā skatītāji komentē manus darbus. Ir interesanti, ko viņi ierauga manos objektos. Kad kādam no saviem draugiem pateicu “Bišu māju” nosaukumu, viņš nesaprata, par ko ir runa, jo viņa domās šīs formas bija ieguvušas “galvu” veidolus. Es ieskatījos un sapratu, ka tikpat labi šīs skulptūras var uztvert arī tā.

Bernāra Sordē kunga uzruna izstādes "Balanss 2" atklāšanā. Rīga galerija Daugava 2001.gada maijs	augšup

Valda, Jūs esiet Visuma, formas un dzīvo būtņu alķīmiķe. Mani vienmēr fascinēja Bernars Palisejs ( Bernard Palissy ) un, ja es būtu 16. gadsimta cilvēks, es labprāt būtu atbalstījis Katrīnu de Mediči, un varbūt mēs būtu izbēguši no Bastīlijas. Viņš bija matērijas un visa dzīvā alķīmiķis. Viņš radīja dzīvnieku sugas iedomātā visumā. Šodien mani fascinē Valdas Podkalnes rīcība. Viņa bagātina saikni starp būtnēm un formām. Un, ja nu formas, tai vietā, lai ieslodzītu, var atbrīvot! . . . Var iekļūt optimālas dažādības Visumā, konstrukciju veidošanā, trauslu konstrukciju veidošanā, kāds jau patiesībā ir porcelāns, bet, kas ir lūzums attiecībā pret pastāvošo, globālo sabiedrību . . .

Alķīmiķis rāda mūsu raksturu saistībā ar dabu, to sintezē, tas iziet vairākus posmus, kā to jau teica Ruso savā filozofijā. Nekāda pārsteiguma, vai tas būtu “ bišu stopu “ daudzo konfigurāciju pasaulē, kurā mums būtu iztēles brīvība, lai veidotu savu Visumu. Lūk, jauna Babilonija ar Kobrā ( COBRA ) kustības gleznotāju – arhitektu, patstāvīgu, bet kurā nebūtu doktrinu. Tā dod vietu progresīvai, attīstošai, pielāgojošai konstrukcijai.

Cilvēks tur ļautu uzlabot formas, lai viņa domas un būtne spētu sabiedrībā progresēt.

Valda Podkalne zin, ka mūsu ekosistēmai jābūt pārdomātai, viņa uz to aicina. Viņas skūlptūras ir tiklab pārdomas, kā arī aicinājums uz pārdomām. Tās ir laboratorijas piezīmes. Mums ir jāuztver to nozīmīgums, mums ir jādomā par Visuma alķīmiju dzīvajam, kā to darīja vissenākās civilizācijas. ( es atceros savu atklājumu par Mzabu Alžīrijā ). Valdas darbi ir aicinājums uz domas sistēmas atbrīvošanu, kas ir tās galvenais ieslodzījums

"Valdas Podkalnes supreme" Inga Šteimane (žurnāls "Māksla Plus", 1999.g. Nr.4)	augšup

Valda Podkalne ir šīgada Vestervaldes keramikas prēmijas laureāte nominācijā Keramische Plastik. Kopš 1973. gada šī konkursizstāde notiek Hohr-Grenzhausen pilsētā un ir nozīmīgākā Vācijā. Šogad, svinot savu 10 gadu jubileju, tā pirmo reizi kļuvusi par Eiropas līmeņa pasākumu. Vācijā keramiķi saka: ja esi dabūjis šo prēmiju, ir attaisnojies tavs keramiķa mūžs.

Iedomāsimies tādu ainu: kādā Polijas porcelāna rūpnīcā, lielas ģipša formu kaudzes vidū strādā seši vīri - ar veseriem skalda tās gabalos. Stāvot kaut kur attālāk, šajā ainavā noraugās sieviete. Viņa gaida, kad darbs tiks pabeigts un tad dosies turp. Viņa ir māksliniece un viņu sauc Valda Podkalne. Viņa ir sieviete, kuru jūs viegli varat iedomāties bezrūpībā zvilnam uz jahtas klāja vai pavadot laiku skaistumkopšanas salonos. Viņai ir meita Dana - septiņpadsmitgadīga
topoša māksliniece, vīrs Haralds Jegodzienski - mākslinieks un kaķene Pea. Viņa brauc ar supervienkāršu auto, par ko kolēģi ne bez skaudības saka: "Tu vari atļauties ar tādu braukt, tu esi no rietumiem". Tā ir smalka ironija, kas prasa paskaidrojumus. Viņas vizītkartē jau otro gadu ir rakstīts: dzīvo un strādā Vācija. Bet vieta, kur viņa dzimusi un divdesmit gadus porcelānā strādājusi ir Rīga, Latvija. Tieši tāpēc arī stāsts par jahtu un skaistumsaloniem ir metafora, kas palīdz tuvoties Valdas portretam. Uz žurnālistisko jautājumu par to, kā tiks izlietota Vestervaldes prēmija 10000DM Valda atbild līdzībās: "Es to izmantošu, lai atbalstītu kādu mākslinieku ģimeni un kādu jaunu mākslinieci".
Valdai Podkalnei piemīt tā veselīgā ironija, kas raksturo stiprākos, ja tā var teikt, no Austrumeiropiešiem, kuri apzinās, cik ļoti 90.gadu sociālpolitiskās pārmaiņas ir ietekmējušas viņu dzīvi. "Es varu mierīgi un bez skumjām noraudzīties uz to, ko esmu darījusi kādreiz, bet tas neapšaubāmi daudz ko devis šimbrīžam", saka Valda. Starp citu, to viņa teica par saviem jaunajiem, Vācijā radītajiem darbiem, kas atšķiras no visa iepriekš darinātā, tomēr mūsu sarunu par mākslu var viegli pārnest uz cilvēcisko attiecību sfēru. Mākslinieka darinājumam, pat ja to pamato galvenokārt estētiski principi, vienmēr paliek saikne ar visdažādākajiem mūsu dzīves kontekstiem.
Žūrijas lēmumā Valdas Podkalnes darbi "Domu mājokļi" raksturoti kā spēcīga personīga pieeja telpas un skulpturāla apjoma risinājumā, transformējot tukšumu materiālā. Netradicionālā tehnoloģiskā procesa pēdas palikušas redzamas galarezultātā, tā radot tīras un spontānas formas iespaidu. Spilgtā krāsa nav lietota kā dekoratīvs elements, bet kļuvusi par materialitātes daļu. Vērtējumā uzsvērts, ka
Podkalnes keramisko skulptūru monumentalitāte nav saistīta ar to izmēriem - tās ir ap 50 cm augstas, tomēr piebilsts, ka redzēt šos darbus lielākos formātos būtu kārdinoši. "Tā ir laba doma, neklausīt profesionāļus, kas it kā pārzina materiālu", saka Valda. Tā ir viņas pieredze kopš diplomdarba aizstāvēšanas, absolvējot Latvijas Mākslas akadēmiju Rīgā, kad 1979.gadā viņa tur pabeidza keramikas nodaļu ar porcelāna trauku komplektu. Toreiz rūpnīcas speciālisti viņai neieteica liet taisnstūra formas paplāti, jo tur nekas nevarot sanākt. Valda tomēr riskēja, un kopš tā laika taisnstūrveida paplātes un arī trauki Rīgā kļuvuši populāri. Aptuveni divus gadus atpakaļ Valda pirmo reizi bija ieradusies uz porcelāna simpoziju Polijā bez savām precīzajām un pedantiski nostrādātajām ģipša formām.
Ieejot rūpnīcas teritorijā viņu fascinēja milzīgā izmantoto ģipša formu atlūzu kaudze. Tur arī radās doma par formu atrašanu. Eklektisms, kas tradicionāli tiek saistīts ar atrašanas jēdzienu, tomēr nav noteicošā Valdas jauno darbu kvalitāte. Drīzāk mums jāraugās uz šo "atrašanu" no filozofiska skatu punkta, no tāda, kur atradums ir
apzināti meklētais, nevis nejaušība. Mākslinieces jauno porcelāna formu tehnoloģiskais process faktiski ir tuvs tradicionālajai porcelāna tehnoloģijai, kurā izmanto ģipša formu un porcelāna masu. Tomēr ir kāda principiāla atšķirība: darba ideālā forma netiek veidota kā reāls, uzskatāms ģipša modulis, kā tas ir darinot traukus, bet gan noglabāta mākslinieka iztēles virtuālajā telpā. Var teikt, ka tas ir Valdas Podkalnes jaunievedums porcelānā. Tāpat kā viņas porcelāna sienas objekts, kas tika izgatavots speciāli pēc Kālas porcelāna rūpnīcas direktora pasūtījuma ir, iespējams, lielākais porcelāna lējums ģipša formā - tā tilpums bija aptuveni 650 l . Jautāta par to, cik riskants ir šis process un vai daudzus rezultātus nākas likvidēt, Valda atbild: "Līdz šim es esmu strādājusi nekļūdīgi". Mēs saklausām kaut ko no jaunāko tehnoloģiju raksturojošām niansēm šajā aprakstā, kaut arī tikai līdzību veidā - iedomu telpa, precizitāte, kreativitāte. Ir pienācis laiks parunāt par ideāliem, un to, ka šāda saruna paredzēta, norāda virsraksts. Lietojot jēdzienu supreme Valdas Podkalnes porcelāna formu raksturojumam, mums, protams, nāk prātā viena no spilgtajām un ambiciozajām krievu 20.gs.sākuma modernisma
izpausmēm - K.Maļēviča supremātisms, kas kā zināms atrada savu iemiesojumu ne tikai melnajā kvadrātā, bet arī arhitektoniskās formās. Jaunākie Valdas darbi katrs sastāv no četriem baltiem elementiem - "mājām", kā tos sauc pati autore, un tās mums
atgādina par arhitektonisku formu funkcionālo uzdevumu - iezīmēt telpu. Tā ir Podkalnes darbu tieša radniecība ar 20.gs. modernisma estētiskajiem principiem. Atšķirībā no Maļeviča, kas darināja šis formas kā pozitīvus, ja izmantojam fotogrāfijas terminoloģiju, Podkalne iziet no negatīvās iekštelpas, kas veidojas ģipša
formu iekšienē, un atlejot to porcelānā iegūst savu ideālo formu. Tā ir galīga forma, māksliniece to neapstrādā pēc apdedzināšanas (supreme - augstākais, lielākais, galējais). Pārlasot kādu no rakstiem, kas publicēti Latvijā par Valdu Podkalni, atrodu kāda
latviešu mākslinieka tēlainas pasāžas. Šis mākslinieks tobrīd bija aizrāvies ar kristālisko struktūru izzināšanu, un viņš bija pārliecināts, ka to raksturojums - galēja struktūra pilnā mērā attiecināms uz Valdu Podkalni. Šķiet, mazliet mistikas var atrast ikviena mākslinieka dzīvē un darbos. Pat ja tos prēmē un atzīst par nozīmīgiem liels skaits cilvēku.