1977.gadā notiek Eduarda Kalniņa personālizstāde Gekosso galerijā (Tokija, Japāna).
Izstādes kuratore - Yoko Nakamura, galerijas adrese: Gekkoso Building, 6-3-17 Ginza, Chuoku, Tokyo
Katalogs izdots japāņu valodā, izmērs: 24, 2 x 24,8 cm, lappušu skaits: 37

Izstādīto darbu saraksts
Yoko Nakamura “Eduarda Kalniņa pasaule”
Katalogā publicētā Ed. Kalniņa biogrāfija (1977.g.)

     
 
Tulkojumu veikusi Ayumi Kurosava. Tajā saglabātas japāniskās izteiksmes formas īpatnības.

PSRS Mākslas akadēmijas biedrs / PSRS Tautas mākslinieks / Latvijas PSR Mākslinieku savienības priekšsēdētājs (1960. – 1968.) / Profesors / 1971. g. PSRS Mākslas Akadēmijas zelta medaļa / Vispasaules izstādē EXPO-58 Briselē bronzas medaļa / Darba Sarkanā Karoga ordenis. Padomju Latvijas mākslas meistaram Kalniņam ir izcils statuss Latvijas mākslā, it īpaši kā Latvijas izcilākajam marīnistam.

Dzimis 1904. gada 25. oktobrī Rīgā. Pirmā pasaules kara laikā kā bēglis devies uz Sibīriju, Tomskā beidzis ģimnāziju un ieguvis mākslas pamatizglītību. Pēc Krievijas Oktobra revolūcijas un tautas kara starp Sarkano armiju un Balto armiju, studējis Latvijas Mākslas akadēmijā (1922.-1931.) pie profesora V. Purvīša, kura vadībā akadēmiju absolvējuši visizcilākie Latvijas gleznotāji. Latvijas Mākslas akadēmijas rīkotā konkursa "Romas Prēmija" laureāts (1935.); studējis Romā.
Latvijas tēlotājmākslas attīstības aizsākums ir 18. - 19. gs. Ģeogrāfiski kā Eiropas sastāvdaļai un piejūras valstij, Latvijai raksturīga savdabīga tautas kultūra. 19. gs. uzliesmojusī tautas atbrīvošanās cīņa no Vācijas un no Krievijas jūga daudz ietekmēja Latvijas reālistiskās mākslas tradīcijas.

Latvija ir viena no jaunākajām republikām Padomju Savienībā. 1940. gadā Latvija pievienojās Padomju Savienībai, bet pēc gada to okupēja Fašistiskā Vācija. Pēc kara parādījās ievērojama kultūras attīstība. Grandiozā kompozīcija un lielie krāsu plakņu ritmi Kalniņa daiļradē piesaista ar krasi laikmetīgu un brīvu poēziju un attēlo pie jūras dzīvojošos cilvēkus ar nostalģisku noskaņu. Autora darbos jūra spēlē lielu lomu, sniedzot labāku sapratni par paražām, dziesmām un leģendām, kā arī dabu. Ar kompozīciju, kurā iekļauta zvejnieku ciema aina un dzīve, kā arī kuģi, autors trāpīgi raksturo laikmetu. Gleznā vienmēr var sajust cilvēka klātbūtni, kaut arī tur nav redzama pat cilvēka ēna; skatītājus dziļi iespaido gaišs romantisks noskaņojums.

Apbrīnojami dabiski tiek attēlota jūras daba, kas nemitīgi mainās atkarībā no gadalaika. Autora ceļojumi Vācijā, Holandē un Belģijā, kā arī Ķīnā gar okeānu ar kuģi norāda, ka Kalniņa daiļrade uzlūkojama ne tikai kā Latvijas tradicionālās mākslas pēctece, bet svarīgi arī tas, ka tajā savu lomu spēlē Eiropas un klasiskās mākslas mantojums. Kalniņš sasniedzis mākslas augstāko meistarību, proti, katra jauna motīva tēlojumam spējot atrast laikmetīgu un unikālu formu.

Viņš savos darbos patiesi pierāda jēdzienu, ka māksla iegūst savu vērtību tikai tad, kad tā ir sabiedrībai nepieciešama un kad tā ierosina tautas masu kultūras attīstību.

atpakal