1977.gadā notiek Eduarda Kalniņa personālizstāde Gekosso galerijā (Tokija, Japāna).
Izstādes kuratore - Yoko Nakamura, galerijas adrese: Gekkoso Building, 6-3-17 Ginza, Chuoku, Tokyo.
Katalogs izdots japāņu valodā, tā izmērs: 24, 2 x 24,8 cm, lappušu skaits: 37.

Izstādīto darbu saraksts
Yoko Nakamura “Eduarda Kalniņa pasaule”
Katalogā publicētā Ed. Kalniņa biogrāfija (1977.g.)

   
 
Tulkojumu veikusi Ayumi Kurosava. Tajā saglabātas japāniskās izteiksmes formas īpatnības.

Eduarda Kalniņa pasaule – tā ir katra gadalaika Baltijas jūras tēlainība, nemitīgi mainīgā vienas dienas pāreja, izsmalcinātā izjūtas nianse atkarībā no laika apstākļiem, kā arī dialogs un dzīve starp jūru un cilvēkiem. Pavasara saullēkts jūrā, kurā saule tikko lec, krāsojot rozā debesis un jūru. Mirdzošā baltā bura virs horizonta, kas saplūst kopā ar augusta vasaras debesīm aiz baltā krasta smaržīgajā vējā, kas kontrastē ar zilām priedēm. Rudens pievakare, kad skumīgi čabina viļņi, kur jahta mirgo viegli nokausētā baltā saulē. Ziemas pie jūras, kur zem sniega vieglajām pārslām nav pat cilvēka ēnas. Ostas trokšņi agrā rītā, zvejas kuģa došanās jūrā, miegainās pēcpusdienas liedags, dubļainu viļņu krāsa pēc vētras, baltie mākoņi debesu vidū. Ed. Kalniņa dvēsele un dzīve neeksistē bez tiem.

„Eduards Kalniņš parādījās Latvijas mākslas aprindās it kā nesalīdzināmi liels, unikāls kuģis būtu piestājis ostā,” gleznotāja vistuvākais draugs Artūrs Lapiņš skaidro Padomju Savienības marīnistu meistara nozīmi. Vienam no Latvijas izcilākajiem māksliniekiem, Eduardam Kalniņam, kurš dzīvo senā pilsētā Rīgā pie skaistās ziemeļu Baltijas jūras, šogad aprit 73 gadi. 47 gadus no tiem autors veltījis radošam darbam un pasniedzēja aktivitātēm.
Autors domā, ka noteicošais faktors gleznotāja liktenī nav tas mirklis, kad viņš paņem rokā otu, bet tā ir mākslinieka personība un tās dziļums, kā arī dzīves pieredze.

Rīgas pieticīgā skrodera Fridriha Kalniņa ģimene dzīvoja tumšā, mitrā un šaurā dzīvoklī. „Cilvēkam nekas netiek dots par velti. Jāmaksā pat par saules stariem kas spīd caur logu.,” tā domājot, no bērnības Eduards audzis. Mazajam Eduardam visjautrākā bija svētdiena. Tad tēvs ņēmis zēnu līdzi, lai parādītu dēlam lielos kuģus, kas piestāja Daugavā, upē, kura tek caur Rīgu līdz Rīgas jūras līcim. Mazais puika sapņoja kļūt par plostu airētāju. Aizsākoties Otrajam Pasaules karam, tāpat kā daudzi citi latvieši, arī skrodera ģimene devās bēgļu gaitās uz tālo Sibīriju, un Tomskā Eduards saticis savu pirmo glezniecības skolotāju Jevgēniju Moškēviču. Sibīrijas taigā Eduards no pirmā skolotāja ieguvis radošajam procesam būtisko talantu, proti, patstāvības spēku.

1922. gadā, iestājoties Latvijas Mākslas akadēmijā, Ed. Kalniņš studējis pie Latvijas dabasskatu glezniecības aizsācēja, profesora Vilherma Purvīša, kurš bija arī Latvijas Mākslas akadēmijas dibinātājs. Aizdomājoties par tām jaunības dienām, kad studējis pie šī skolotāja, Kalniņš stāsta ar cieņu un no sirds: “Purvīša priekšā baidījās gan pasniedzēji, gan studenti. Profesoram ienākot, klasē valdīja pilnīgs klusums. Profesora katram vārdam bija liela nozīme un katrs viņa aizrādījums tika pieņemts bez apspriešanas. Neviens cits mākslinieks nelīdzinājās viņa autoritātei.”
Purvītis cīnījās par mākslas reālistisko principu, par vissvarīgāko uzskatīja nepārtrauktu centību ainavas gleznošanā, pastiprināja abstrakta noteikto nozīmi un prasīja tā noteiktību. Purvīša vismīļākais, visperspektīvākais skolnieks bija Eduards Kalniņš.

Jau no studiju laikiem, Ed. Kalniņš gleznoja savu motīvu, proti, ar ūdeni saistītas ainavas, kā izteiksmes līdzekli izvēlējās drūmu, mākoņainu vai arī lietainu dienu, it īpaši sudrabaini pēlēcīgajā tonī. Izmantoja arī sadzīviskus motīvus.
Studiju laikā Kalniņš izveidoja izsmalcinātu redzējumu par cilvēkam apkārt esošās dzīves un darba dabas skaistumu, kā arī poētisko skaistumu.

1927. gadā students debitēja izstādē ar darbu “Mākslinieka Varslavāna portrets”. Latvijas portretu meistari pievērsa uzmanību šim darbam, kam raksturīga spilgta emocionalitāte un spēcīgs dedzīgs rokraksts. Toties Kalniņam šis ir vienīgais portrets. To iemeslu Kalniņs viltīgi skaidro šādi: “ Jo es apsolīju jūrai būt par viņas cildinātāju.” Gleznu “Mākslinieka Varslavāna portrets” nopirka Latvijas Mākslas muzejs. 1927. gadā Ed.Kalniņš apceļoja Vāciju, Holandi un Belģiju, tur saskarās ar vecmeistaru darbiem, sajuta modernās tendences; atrodoties ārpuses dzimtenes patiesi saprata tautas reālistiskās tradīcijas nozīmi un vēlreiz pārliecinājās par lielo cieņu pret skolotāju Purvīti. Kalniņa palete bagātinājās ar vairākām siltām un gaišām krāsām, tajā parādījās arī dekoratīvisms un ekspresionisms.

Diplomdarbs „Pēc lietus”, kas tapa, iespaidojoties no ceļojuma Belģijā gūtajām idejām, ir liels, divmetrīgs audekls smalkos sudraboti pelēcīgos toņos. Īsais vasaras lietus, nomazgājis mākoņu malu, dod spīdumu asfaltam. Kā pērle skaistā pilsētas ēku ansambļa priekšā, divi zirgi miegaini gremo auzas. Krāsu mirdzums, kas šķietami staro no iekšpuses, rada gaisa drebēšanas sajūtu. Dažu turpmāko gadu laikā ar darbiem „Berlīnes pils laukums”, „Rīgas domes laukums”, „Daugava”, „Pelēks tvaikonis” Kalniņš pieteica sevi kā jaunākās paaudzes mākslinieku pārstāvi, kuram raksturīgi smalki pelēkie toņi. 1934. gadā Latvijas mākslas aprindas izsludināja Romas prēmijas konkursu. Prof. V. Purvītis bija iniciators un pats vadīja žūriju; laureātam tika solīts gadu ilgs mācību brauciens uz Itāliju. Kalniņa darbs „Plostnieki” ieguva Romas prēmiju un kļuva par Valsts Mākslas muzeja dārgumu.

1939. gadā, pēc atgriešanas no Itālijas, notika Ed. Kalniņa personālizstāde. Šī izstāde bija ne tikai autora radošā darba pirmā posma nobeigums, bet arī viņa līdera pozīcijas apstiprinājums Latvijas mākslā. Kalniņš uzskata, ka tieksmē pēc jūras ir nepieciešams pašam doties jūrā un saprast tās rakstura noslēpumu. Kopā ar draugu iegādājies vecu laivu, mākslinieks devās jūrā pie Itālijas krastiem. 40 gadu vecumā viņš sāka nopietni nodarboties ar burāšanu, saņēma kapteiņa apliecību, un šajā laikā gleznoja pazīstamus darbus „Pret vēju", „Septītā Baltijas regate" un citus. Kādā viņa braucienā vētra jahtu stipri sašūpoja. Jahtai šūpojoties, tajā mirklī viņa acis noķēra sauli starp viļņiem.

Kopš tā laika viņa darbos bieži parādās šī saule, arī gleznā "Baltijas vētra", kurai PSRS Mākslas Akadēmija piešķīra zelta medaļu. 1945. gadā Kalniņam aizsākās jauns radošā darba posms, kuru ievadīja glezna ar simbolisku nosaukumu "Jaunās buras”.
Gleznā vērojama zteiksmīgāka krāsa, vairāk precizēti gan toņi, gan kompozīcija.

1954. gadā 50 gadu dzimšanas dienu Kalniņš sagaidīja tuvu Ziemeļpolam. Viņam bija nepieciešams labāk saprast sevi un sajust okeāna svaigo gaisu, lai vēl vairāk iedziļinātos savā gleznošanā. Viņš brauca lielajā kuģī, tā saucamajā peldošajā zvejniecības bāzē uz Atlantijas okeānu un pēc diviem mēnešiem pārsēdās vidējā treilera kuģī. Pēc Kalniņa lūguma atļaut braukt treilera kuģī, kuģa kapteinis esot teicis, ka līdz šim bijusi pieredze vest kaķus, suņus un lāčus, bet mākslinieku gan viņš vedot pirmo reizi. Kalniņam vajadzēja četras diennaktis, lai pierastu pie lielajiem okeāna viļņiem, bet jau pēc nedēļas viņš nekad otu neizlaida no rokas, neatkarīgi no vētrām. Eiropas tālākajos ziemeļos ieraudzījis Nordkapa ragu, Janmaiena vulkānu, ledāju, pelēkiem mākoņiem tītas debesis un kuģa klāju, ledū atspoguļoto rozā gaismu, viņš iepazinās ar nežēlīgo un milzīgo dabas providenci un tās smalkākajām izteiksmēm. Kalniņš izjuta savā dzīvē neaprakstāmas izmaiņas no dažādās pieredzes uz okeāna, velkot tīklus kopā ar zvejniekiem un vētras laikā strādājot plecu pie pleca ar jūrniekiem. Darbs "Latviešu zvejnieki okeānā", kas tapa šajā braucienā, guva lielus panākumus, tika izstādīts pasaulē, un 1958. gadā nopelnīja Vispasaules izstādē EXPO-58 Briselē bronzas medaļu. Jūra, kuru Kalniņš nevarēja neiemīlēt. Bērnības atmiņas, kur cilvēki un daba saplūst kopā. Jūra atspoguļo gleznotāja likteni, kurš mēģinājis daiļdarbos paust iekšējo emociju sakāpinātību, sasprindzinājumu un pārdzīvojumu.

Meistars Kalniņš, pārmantojot Latvijas Mākslas akadēmijā prof. Purvīša pienākumus, audzināja vairākus nākamās paaudzes meistarus, kuri parādījās kā zvaigznes Latvijas mākslinieku aprindās. Stingri ievērojot skolas mācības reālistisko principu, tāpat kā viņa skolotājs V. Purvītis, arī viņš dalījās pieredzē ar studentiem, atstājot viņus pilnīgā brīvībā, lai attīstītu katra individuālo radošo procesu. Tikpat stingri Kalniņš pretojās pret dabas deformēšanu un mākslinieciska satura trūkumu, kas slēpjas zem vārda „savdabīgums”. 70 gadu vecumā Kalniņa daiļrade arvien kļūst jaunāka un dziļāka. Šķiet, ka tāds būtu gleznotāja ideālais sasniegums. Eduards Kalniņš ir šāds gleznotājs.


atpakal